1919. gada pavasarī, poļiem uzbrūkot lietuviešu sardzei pie Vieves, starp Lietuvas un Polijas karaspēkiem sākās pirmā karadarbība, kura ar pārtraukumiem ilga līdz 1920. gada vēlam rudenim. Poļu ģenerāļa Lucjana Želigovska vienība 1920. gada 9. oktobrī ieņēma Viļņu un uzbrukumu turpināja rietumu un ziemeļrietumu virzienā. 17. novembrī poļu karaspēka uzsāktais uzbrukums Ukmerģē iestrēga. Viņiem izdevās ieņemt Širvintus un Giedraišus. 19. novembrī Ukmerģē ieradās Lietuvas Republikas karaspēka vadītājs ģenerālis Silvestrs Žukausks. Viņš pārņēma vadību un organizēja prettriecienu trīsdesmit kilometru garajā frontē. Uzbrukumu Lietuvas karaspēks sāka naktī no 20. uz 21. novembri. Daļa karaspēka uzbruka Giedraišiem. 2. kājnieku pulks — no Želvas, bet 9. kājnieku pulka bataljons — no Videnišķiem. Lietuviešiem uzbrūkot Giedraišu virzienā, smagas cīņas notiek Giedraišu apkārtnē pie Šupieņiem (Šupieņu muižas) un Seirūnu muižas saimniecības ēkām. Tāpat Bekupes muižā — 4 km uz ziemeļrietumiem no Giedraišiem. Poļu karavīri noturēja frontes līniju augstienē pirms Giedraišiem, kurus atbalstīja artilērijas uguns Martinišķu muižā. Te poļi pēdējo reizi pretojās lietuviešiem. Vēlāk lietuviešu karaspēka daļas atdzina poļus no ieņemtajām pozīcijām un iesoļoja Giedraišos. Cietuši nopietnus zaudējumus, Lietuvas karaspēks atgriezās pozīcijās, kuras tas turēja līdz 17. novembrim. Kritušie poļu karavīri 23. novembrī tika apglabāti Giedraišu kapos, bet mirušie lietuvieši — Giedraišu, Želvas un Ukmerģes kapos.
Karadarbību izbeidzas Tautu Savienība. 29. novembrī Kauņā tika parakstīts pamiers starp Lietuvas Republikas valdību un Žeļigovska pārstāvjiem. Okupētā Lietuvas daļa un tās galvaspilsēta Viļņa gandrīz divas desmitgades nokļuva Polijas rokās.
